Daugavpils sociālo
NVO portāls

AICINĀM UZ SADARBĪBU!

Daugavpils sociālajā jomā darbojošās Nevalstiskās organizācijas tiek aicinātas aktualizēt savus datus un publicēt informāciju par saviem pasākumiem, iesūtot materiālus uz e-pastu odinvita@yahoo.com ar norādi "Publicēšanai portālā".


Anijas domas par Eiropas brīvprātīgo darbu

2019. gada jūlijā Anija no Armēnijas veiksmīgi noslēdza savu EBD projektu Daugavpilī. Šajā noslēguma rakstā viņa nolēma padalīties savās domās par EBD lomu viņas dzīvē.

"Par ko tu runa? Kad tu brauksi? Kur ir Latvija? Kāpēc..? Kā..? Kas..?" Tieši tāda bija manas ģimenes reakcija uz manu lēmumu braukt uz gadu Eiropas brīvprātīgajā darbā (EBD) uz Latviju.

Mani sauc Anija (Ani), es esmu no Armēnijas, kura nejauši pieteicas EBD projektam un tika atlasīta kā vislabākā kandidāte citu pieteicēju vidū. Parasti cilvēki izvēlās savu mīļāko valsti, meklē projektu tieši tajā valstī un piesakās viņiem. Bet mans stāsts ir mazliet citādāks. Pēc rakstura, es esmu tāds cilvēks, kurš vienmēr meklē jauno pieredzi, iespējas un izaicinājumus. Tālajā 2018. gadā es biju nogurusi no projektiem darbā un pēc veiksmīgas maģistra grāda aizstāvēšanas, man vajadzēja ņemt pārtraukumu no trakas dzīves Erevānā. Tā vienā dienā es sērfoju internet un uzgāju savas universitātes Karjeras centra un Absolventa Asociācijas publicēto rakstu. Tas bija par EBD projektu Latvijā, Daugavpilī. Man tas uzreiz iepatīkas no pirmā acu uzmetiena, jo tas bija projekts ar bērniem un jaunatni, organizējot pasākumus, treniņus un vadot angļu valodu Bērnu un jauniešu klubā Fortūna. Tas bija tieši tādas lietas, kurus es jau vairāku gadu garuma organizēju savā mīļā NVO Youth for Future. Tā kā tas bija pēdējā pieteikumi iesūtīšanas diena, es netērēju laiku pārdomām, uzrakstīju jauku motivācijas vēstuli un aizūtīju to kopā ar savu CV jūtot gan, kā manu kandidatūru diez vai pieņems, jo tas viss bija taisīts uz ātro roku. Bet notika, kas notika un izmanīja manus nākamā gadu plānus.

Man bija daudz pienākumu manā darbā vietā un daudz ko vajadzēja pabeigt saistība ar manu Maģistra diplomu, man tiešam nebija laika daudz domāt par Latviju un EBD. Es biju vairāk nekā gatava stāties pretī izaicinājumiem kuri mani jau sagaidīja. Pat kad es reiz vaicāju savu māsu, Rim, vai tas ir normāli, kā mani tas nesatrauc, vai man vajadzētu uztraukties par to, kas es pārvākšos uz citu valsti un man nav ne jausmas kas mani sagaida?. Un ko viņa atlīdējā, ka gads paskries tik pat gludi, kā es to visu uzsāku.

Viņai bija taisnība! Sagatavošanās pagāja gludi un ātri pateicoties projektu koordinatoriem un pēc mazāk nekā diviem mēnešiem es jau vācu savas mantas viena gada garuma braucienam. Tagad, kad es jau izgāju to viena gada pieredzi, es atceros ar smaidu kā es apmulsu Rīgas Lidostā, tad Rīgas Autoostā, uztraucoties nepalaist garām autobusu uz Daugavpili. Tā kā veiksme mani pavada, es satiku patīkamus cilvēkus pa ceļam uz mājām, es sāku komunicēt ar nepazīstamiem vietējiem cilvēkiem vaicājot pēc palīdzības. Manas mentores Jevgēnijas un vēlāk vācu EBD brīvprātīgas Šanāras sagaidīšana bija ļoti mīļa. Esot baigi nogurusi pēc vienas dienas ceļojuma, man bija gara mierīga nakts manās jaunajās mājās.

Nākamajās dienās es tikos ar savu koordinatori Natāliju, ar kuru es sazinājos gandrīz 2 mēnešu garumā. Viņa organizēja visus nepieciešamos dokumentus, izskaidroja manus darba pienākumus un oficiāli esot viņu brīvprātīgā es vienmēr jutu lielu atbalstu un savu pienākumu klāstu. Protams, viņa man daudz pastāstīja par manu darba vietu un es ar nepacietību gaidīju, kad to beidzot redzēšu savām acīm. Šis brīdis nelika sevi ilgi gaidīt. Visbeidzot Bērnu klubā Fortūna mani sirsnīgi uzņēma mana brīnišķīgā priekšniece Valentīnas Tante un talantīgais kolēģis Edgars ar jauko ziedu pušķi un labi izrotātu galdu ar tēju, armēņu saldumiem un lavašu. Es biju vienkārši pārsteigta, redzot tik daudz mīlestības un sajūtu, ka esmu ļoti novērtēta. Es teiktu, ka mana EBD grūtākais posms bija pirmais mēnesis. Lai gan es jau tikos ar savu koordinatori, mentori, priekšnieci un dažiem kolēģiem, bet katrā ziņā man nebija neviena drauga jaunajā pilsētā. Tā bija pirmā reize, kad es dzīvoju viena pati, turklāt jaunā valstī / pilsētā. Man pietrūka savas mājas, ģimenes un draugu, bet pēc brīža viss bija savās vietās. Es satiku dažus vietējos iedzīvotājus, sadraudzējos, atradu sev jaunu hobiju: ēdienu gatavošanu. Katru dienu es improvizēju dažus jaunus ēdienus, gatavoju kūkas un ar lepnumu izbaudīju savu brīvo laiku jaunam hobijam.

Manas Iebraukšanas apmācības ļoti izmainīja manu EBD dzīvi. Es satiku brīvprātīgos, kas bija tik pat jauni ienācēji kā es, kuriem bija tādas pašas izjūtas un kuri gatavojās, ir ieguvuši jaunu pieredzi kā es. Apmācības daudz motivēja koncentrēties uz manu projektu un darīt visu iespējamo sava kluba labā. Tur es satiku daudzus cilvēkus no dažādām valstīm un kultūrām. Pēc apmācības mēs izstrādājām visdažādākos sadarbības plānus kā tikties un ceļot kopā. Pirms tam man bija sajūta, ka esmu vienīgā brīvprātīgā Latvijā, pat esmu vienīgā armēniete Latvijā.

Man par pārsteigumu ar brīvprātīgo palīdzību es satiku divas armēņu meitenes un divus armēņu zēnus, kuri arī bija brīvprātīgie, kas dzīvoja tuvu man, tieši Rēzeknē un Jēkabpilī. Es biju tik priecīga, ka mēs tikāmies pāris reizes, dalījāmies domās par to, kā Latvijā runājām dzimtajā valodā un apspriežam jaunākos notikumus Armēnijā. Tad viss gāja tik labi, kā es gaidīju. Es pilnībā iesaistījos kuba aktivitātēs, palīdzot priekšniekam, kolēģiem viņu semināru laikā, vadīju angļu valodas pulciņu, organizēju dažādus pasākumus bērniem un jauniešiem par Armēnijas kultūru, Tēva dienu, Helovīnu, Latvijas 100, Lāčplēša dienu, Ziemassvētkiem, Jauno gadu, Valentīndiena, Sieviešu diena utt.Tostarp es organizēju vairākas apmācības pusaudžiem un jauniešiem par veselīgu dzīvesveidu, brīvprātīgo darbu, Erasmus + iespējām, līderību, radošumu, dizainu un tā tālāk. Lielākais notikums, par kuru es lepojos, ir pasākums Atklāj Daugavpili, kurā piedalījās gan vietējie, gan starptautiskie jaunieši. Pasākuma programmā bijā interesantās komandas aktivitātēs un daudz jautrības.

Apkopojot visu, mans EBD projkets man deva neaizmirstamu pieredzi, kuru es nevarētu gūt kaut kur citur. Es satiku daudzus foršus cilvēku, ar kuriem es kļuvu par labiem draugiem. Es sev atklāju Latvijas skaistumu ar jaukiem cilvēkiem un brīnišķīgo dabu, apmeklējot vairāk nekā 20 pilsētas. Man izdevās apmeklēt arī citas Eiropas valstis: Lietuvu, Igauniju, Somiju, Zviedriju, Poliju, Nīderlandi, Beļģiju, Vāciju, Portugāli un Maltu. Pēc EBD es esmu pieredzējušākā, stiprākā, gudrākā un vairāk nekā gatava dzīves izaicinājumiem, ar kuriem es saskāršos nākotnē! Ja jūs patreizi domājat par brīvprātīgo darbu ārzemēs, nevilcinieties, vienkārši dariet to!

* * *

"What are you talking about? When are you going? is Latvia? Why? How? What? Thats how my family reacted to my decision of doing one-year European Voluntary Service (EVS) in Latvia.

Im Ani, Armenia, accidentally applied for EVS project and chosen to be the best among all the applicants. Usually, people choose their favorite country, look for projects specifically in that country and start applying for them. But, my story is a bit different. In my nature, I am a person who is always looking for some new experience, opportunities and s. Back in 2018, I was too exhausted of the projects at work and after successfully defending my Master Degree, I really needed a break my crazy life in Yerevan. So, one day I was just scrolling down on the internet and came across an article posted by the Career Center and Graduates Association of my university. It was about an EVS project in Latvia, Daugavpils. I liked it the first sight as it was a project working with children and youth, organizing events, training and leading a English language club at Youth club Fortuna. These were some things I had been doing for many years in the frames of my lovely NGO Youth for Future. As it was the last day of the application deadline I didnt lose my time on overthinking, wrote a nice motivation letter and sent it over with my CV feeling that hardly I would be accepted as it was all just done on the spot. But happened what happened and d all my plans for the upcoming year. As I had lot of responsibilities at my workplace and a lot of things to finish with my Maters Diploma, I really didnt have time to think a lot about Latvia and EVS. I just was more than ready for the challenges that I would face afterward. Even once I asked to my sister, Rim, is it ok that I dont care at all, should I worry that I move to another country and have no idea what is waiting for me? and she said that the year would pass as smoothly as I start it all.

She was right! The preparation was smooth and fast due to the project coordinators and after less than two months I was collecting my stuff for the one-year-journey. Now, when I have already passed that one year experience, I remember with a smile how confused I was in Riga Airport than in Rīga Bus Station, so worried not to miss the bus to Daugavpils. As I am lucky enough I met a lot of nice people on my way home, I started to communicate with unknown locals asking for some help. The welcome by my mentor Jevgenija and later by German EVS volunteer Shanara was super nice. As being super tired after one-day-trip I had a long restful night in my new nice house.

The following days I met my coordinator Natalja who I was in touch with for almost 2 months. She organized all the needed paperwork, explained my work and I felt officially being their volunteer with great support and with lots of responsibilities.
Of course, she told me a lot about my workplace and I was looking forward to seeing it with my own eyes. That moment didnt take a long me to wait.And finally, I was warmly welcomed at Fortuna Bernu Klubs by my wonderful boss Tyotya Valentina and my talented colleague Edgars with a cute flower bouquet and nicely decorated table with tea, Armenian sweets and lavash. I was just impressed by seeing so much love and feeling so much appreciated. I would tell that the hardest part of my EVS was the first month. Though I already met my coordinator, mentor, boss and some colleagues but anyways I didnt have any friend in the new city. It was the first time for me living alone and moreover in a new country/ city. I was missing my home, family and friends, but after a while everything was in its place. I met some locals, made friends, found a new hobby for me: cooking. Every day I improvised some new dishes, made cakes and was proud to spend my free time on a new hobby.

My On Arrival Training d a lot in my EVS life. I met the volunteers who were newcomers as me who had the same feelings and who were going to have a new experience like me. The training motivated a lot to concentrate on my project and do my best for my Club. There I met a lot of people different countries and cultures. After the training we made some plans to work together, to meet and travel together. Before I had the feeling that I was the only volunteer in Latvia, even I am the only Armenian in Latvia.

To my surprise with the help of the volunteers I met two Armenian girls and two Armenian boys who were volunteers living too close to me, just in Rēzekne and Jēkabpils. I was so happy, we meet a few times, shared our thoughts about Latvia speaking in our mother tongue and discussing the latest events in Armenia. Then everything passed as good as I expected. I was wholly involved in the cub activities, assisting my boss, my colleagues during their workshops, I led English club for the schoolchildren, organized various events for the children and youth on Armenian culture, Fathers Day, Halloween, Latvias 100, Lāčplēsis, Christmas, New Year, Valentines Day, Women Day etc.

Besides I organized lots of training for the teenagers and youth on a Healthy lifestyle, Volunteering, Erasmus+ opportunities, Leadership, Creativity, Design and so on. The biggest event that I am proud about is the event Discover Daugavpils. There were both local and international participants. It was a full of interesting team activities and fun. To sum up, my EVS gave me an unforgettable experience, which I couldnt have some else. I met a lot of cool people with whom I became good friends; I discovered for me the beauty of Latvia with its nice people and wonderful nature by visiting more than 20 cities. I managed to visit also other European countries as well: Lithuania, Estonia, Finland, Sweden, Poland, the Netherlands, Belgium, Germany, Portugal and Malta. After the EVS I am more experienced, I am stronger, wiser and more than ready for the life challenges that I will face in the future! If you, right you, think about volunteering abroad, Dont hesitate, just do it!



Sociālo brīvprātīgo biedrība ODIN/VITA īsteno projektu Service learning 8 (līg. nr. 2018-1-LV02-KA125-002071) ar Eiropas Komisijas finansiālo atbalstu. Šī publikācija atspoguļo vienīgi autoru uzskatus, Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkādu iespējamo pielietojumu.





Publicēts: 05.08.19 Skatīts 73


Līdzīgie materiāli:




2008 ODIN-VITA
Produced by SIA "Sa-Sa Group"
Šis portāls ir izveidots ar Eiropas Savienības finansiālu atbalstu. Par šī portāla saturu pilnībā atbild Sociālo brīvprātīgo biedrība "ODIN/VITA", un tas nevar tikt uzskatīts par Eiropas Savienības viedokli.
Par portālu Privātuma atrunaNoteikumiPar projektu